Dzelzs trūkuma simptomi: cēloņi un ko darīt?
Saistītie produkti:
Reiz, kad kāpjot pa kāpnēm sajutos tā, it kā būtu noskrējusi maratonu, sapratu, ka ar manu organismu kaut kas nav kārtībā. Nogurums, kas agrāk pārgāja pēc laba miega, kļuva par pastāvīgu pavadoni. Likās, ka enerģija vienkārši pazuda. Spogulī pamanīju bālu ādu, mati sāka krist čupām, bet nagi kļuva trausli kā papīrs. Ilgu laiku nesapratu, ka šie simptomi slēpj vienu skaidru iemeslu – dzelzs trūkumu organismā.
Tā nav tikai mana pieredze. Pasaules Veselības organizācijas dati rāda, ka dzelzs deficīts ir viena no biežākajām uztura problēmām pasaulē. Simtiem miljonu cilvēku, pat dzīvojot šķietami veselīgi, saskaras ar tiem pašiem simptomiem: nogurumu, koncentrēšanās grūtībām, novājinātu imunitāti. Un lai gan par vitamīniem tiek runāts nepārtraukti, dzelzs bieži paliek ēnā – līdz brīdim, kad tās sāk trūkt.
Šis raksts nebūs tikai sauss faktu saraksts. Es vēlos dalīties ar dzīviem piemēriem, kā dzelzs deficīta pazīmes izpaužas ikdienā, kādi ir patiesie cēloņi un, pats galvenais, ko darīt, lai organisms būtu nodrošināts ar šo dzīvībai svarīgo mikroelementu. Tikai tad, kad mums ir pietiekami daudz dzelzs, varam justies enerģiski, stipri un gatavi dzīves izaicinājumiem.
Kas ir dzelzs un kāpēc tā tik svarīga organismam?
Dzelzs ir viens no galvenajiem mikroelementiem, bez kura organisms vienkārši nespēj funkcionēt. Tā ir neatņemama hemoglobīna sastāvdaļa – olbaltumvielas, kas atrodas eritrocītos un ir atbildīga par skābekļa transportēšanu. Citiem vārdiem sakot, katrs mūsu ieelpotais elpas vilciens un katra šūna, kas saņem skābekli, ir tieši saistīta ar to, vai mums ir pietiekami daudz dzelzs. Ja tās trūkst, ķermenis nesaņem vajadzīgo skābekļa daudzumu, un mēs uzreiz to izjūtam kā nespēku, gausumu vai pat reiboņus.
Bez hemoglobīna dzelzs piedalās arī citos organismam dzīvībai svarīgos procesos. Tā ir nepieciešama mioglobīnam – olbaltumvielai, kas uzkrāj skābekli muskuļos. Tāpēc cilvēki ar dzelzs deficītu bieži pamana, ka pat neliela fiziska slodze kļūst par izaicinājumu. Tāpat dzelzs palīdz nodrošināt spēcīgu imunitāti, piedalās hormonu sintēzē, ir būtiska normālai nervu sistēmas darbībai un koncentrēšanās spējām.
Interesanti, ka organisms pats dzelzi neražo – to varam uzņemt tikai ar pārtiku vai uztura bagātinātājiem. Un lai gan cilvēka organismā vidēji ir apmēram 3–4 grami dzelzs, šis daudzums nav nemainīgs. Katru dienu neliela daļa dzelzs tiek zaudēta – svīšanas, ādas šūnu atjaunošanās vai asiņošanas dēļ. Tieši tāpēc tādas grupas kā sievietes menstruāciju laikā, grūtnieces, pusaudži augšanas periodā vai aktīvi sportisti ir īpaši jutīgi pret šī mikroelementa trūkumu.
Apkopojot var teikt: dzelzs organismā ir mūsu enerģijas dzinējs. Kad tās pietiek, dzīve šķiet pilna spēka un skaidrības. Kad tās trūkst – zaudējam ne tikai fizisko izturību, bet arī iekšējo motivāciju.
Dzelzs deficīta cēloņi: kāpēc organismā sāk trūkt šī mikroelementa?
Lai gan daudzi uzskata, ka dzelzs deficīts rodas tikai nepareiza uztura dēļ, patiesībā cēloņu spektrs ir daudz plašāks. Organisms var zaudēt dzelzi gan ikdienas paradumu, gan dabisku fizioloģisku procesu, gan slimību dēļ. Izprotot galvenos cēloņus, problēmu var ātrāk atpazīt un laikus rīkoties.
Nepietiekams uzturs ir, iespējams, biežākais iemesls. Ja ēdienkartē trūkst sarkanās gaļas, mājputnu vai zivju, organisms nesaņem pietiekami daudz hem-dzelzs – formas, kas uzsūcas visefektīvāk. Veģetārieši un vegāni dzelzi lielākoties uzņem no augu valsts produktiem, taču šī nehem-dzelzs uzsūcas daudz grūtāk. Ja vienlaikus tiek patērēts daudz kafijas vai tējas, dzelzs uzsūkšanās vēl vairāk samazinās.
Palielināta vajadzība pēc dzelzs ir nākamais svarīgais faktors. Sievietēm tas bieži vien ir saistīts ar menstruācijām: katra cikla laikā tiek zaudēts ievērojams dzelzs daudzums, tāpēc nepieciešamība dabiski ir lielāka nekā vīriešiem. Grūtniecības laikā nepieciešamība palielinās gandrīz divkārt, jo organismam jānodrošina ne tikai māte, bet arī augošais auglis. Pusaudžiem, īpaši straujas augšanas periodā, šī mikroelementa trūkums arī ir ļoti bieža parādība.
Gremošanas sistēmas slimības ir ne mazāk svarīgs faktors. Piemēram, celiakija vai dažādi iekaisīgi zarnu traucējumi var traucēt uzņemt dzelzi pat tad, ja tā tiek pietiekami lietota ar pārtiku. Tāpat ilgstoša asiņošana kuņģa vai zarnu čūlu dēļ izraisa pastāvīgu dzelzs zudumu. Šādos gadījumos vien ar uztura korekciju nepietiek – nepieciešama medicīniska palīdzība un ārsta uzraudzība.
Dzīvesveids arī atstāj savu iespaidu. Intensīvi sportojot, dzelzs tiek zaudēta vairāk caur sviedriem, bet skrējēji un izturības sportisti nereti saskaras ar tā saucamo “sportista anēmiju”. Pat šķietami vienkārši paradumi – bieža asins ziedošana vai ilgstoša noteiktu zāļu lietošana (piemēram, skābes neitralizatoru) – var kļūt par dzelzs deficīta iemeslu.
No savas pieredzes varu teikt, ka deficīta iemeslu bieži vien ir nevis viens, bet vairāki kopā. Piemēram, sieviete, kas sporto, ir veģetāriete un cieš no spēcīgām menstruācijām, gandrīz vienmēr riskē saskarties ar dzelzs trūkumu. Tāpēc ļoti svarīgi uz veselību skatīties kompleksi – novērtēt ne tikai to, ko ēdam, bet arī to, kā dzīvojam, kādas slimības esam pārcietuši un kādas zāles lietojam.
Biežākie dzelzs deficīta simptomi: ko organisms signalizē?
Kad organismam sāk trūkt dzelzs, tas ļoti ātri sāk sūtīt signālus. Problēma ir tā, ka šie simptomi bieži ir smalki un viegli sajaucami ar citiem veselības traucējumiem. Tāpēc daudzi cilvēki ilgu laiku dzīvo ar dzelzs trūkumu pat to nezinot. Tomēr ir daži simptomi, kas ir pietiekami skaidri, un tos atpazīstot, var ātri rīkoties.
Pastāvīgs nogurums un enerģijas trūkums – iespējams, pats biežākais signāls. Tā kā dzelzs ir atbildīga par hemoglobīna ražošanu un skābekļa transportēšanu, tās trūkums nozīmē, ka šūnas nesaņem pietiekami daudz skābekļa. Rezultāts – nespēks, samazināta darba spēja, pat vienkārši darbi šķiet grūti paveicami.
Ādas bālums un trausli nagi ir vēl viens ļoti skaidrs simptoms. Hemoglobīna daudzums tieši ietekmē ādas krāsu, tāpēc, ja tā trūkst, āda kļūst ievērojami gaišāka. Nagi sāk plaisāt, lūzt, var pat parādīties iedobītes – klasiskas dzelzs deficīta pazīmes.
Matu izkrišana ir vēl viena bieži sastopama pazīme. Organisms, trūkstot dzelzs, vispirms ierobežo skābekļa piegādi “nedzīvībai svarīgiem” orgāniem, piemēram, matu folikulām. Tādēļ mati sāk vājināties un izkrist.
Elpas trūkums un paātrināta sirdsdarbība ir vēl nopietnāki signāli. Kad hemoglobīna daudzums ir pārāk zems, sirdij nākas strādāt intensīvāk, lai kompensētu skābekļa deficītu. Tas var izraisīt elpas trūkumu pat miera stāvoklī, nemaz nerunājot par fiziskām aktivitātēm.
Galvassāpes un reiboņi arī bieži pavada šo stāvokli. Samazinoties skābekļa daudzumam smadzenēs, rodas koncentrēšanās trūkums, reiboņi, bet dažos gadījumos pat ģībonis.
Dažkārt dzelzs deficīts izpaužas ar mazāk redzamiem signāliem – aukstuma sajūtu rokās un kājās, pastāvīgu nemieru vai pat mutes kaktiņu plaisām. Cilvēki šos simptomus bieži ignorē, bet tie var būt agrīns brīdinājums.
Svarīgi saprast, ka simptomi var būt individuāli – vienam cilvēkam dominēs nogurums, citam ādas bālums vai trausli nagi. Tāpēc, radoties aizdomām, ir vērts veikt asins analīzes.
Kā diagnosticēt dzelzs deficītu: kādas analīzes nepieciešamas?
Vien tikai simptomu novērošana bieži vien nav pietiekama, jo daudzi no tiem var sakrist ar citām slimībām vai stāvokļiem. Lai pārliecinātos, vai organismam tiešām trūkst dzelzs, ir nepieciešams veikt asins analīzes. Tās sniedz precīzus datus un ļauj noteikt, vai noguruma, ādas bāluma vai matu izkrišanas iemesls ir tieši dzelzs deficīts, vai tomēr kaut kas cits.
Pirmkārt, tiek veikta vispārējā asins analīze, kas parāda hemoglobīna līmeni, eritrocītu skaitu un hematokrītu. Ja šie rādītāji ir zem normas, tas var būt pirmais signāls par dzelzs trūkumu. Taču ar šo analīzi vien nepietiek, jo tā neparāda īstās dzelzs rezerves organismā.
Tāpēc ir svarīgi veikt arī feritīna analīzi. Feritīns ir olbaltumviela, kas uzkrāj dzelzi organismā, un tā daudzums asinīs atspoguļo dzelzs rezerves. Tas ir viens no precīzākajiem rādītājiem, kas palīdz noteikt, vai noguruma iemesls ir izsīkušas dzelzs rezerves. Ja feritīna līmenis ir zems, gandrīz vienmēr runa ir par dzelzs deficītu.
Papildus var tikt pārbaudīts arī seruma dzelzs daudzums, kā arī transferīna piesātinājums. Transferīns ir olbaltumviela, kas pārnēsā dzelzi asinīs, tāpēc tā piesātinājuma līmenis ļauj novērtēt, cik daudz dzelzs faktiski nonāk organisma šūnās.
Šo analīžu kombinācija sniedz pilnīgu priekšstatu: vai problēma ir samazinātā hemoglobīna līmenī, izsīkušās rezervēs vai traucētā dzelzs transportā.
Ļoti svarīgi atcerēties, ka analīzes jāveic profilaktiski, īpaši, ja piederat riska grupai – esat sieviete, grūtniece, aktīvi sportojat vai esat pusaudzis augšanas periodā. Bieži tieši šie cilvēki pirmie saskaras ar dzelzs deficītu.
Veicot analīzes, ārsts var precīzi izvērtēt situāciju un noteikt piemērotāko ārstēšanas plānu – vai pietiks ar uztura korekciju, būs vajadzīgi uztura bagātinātāji vai pat ārstēšana ar lielākām dzelzs devām.
Ko darīt, ja organismā konstatēts dzelzs trūkums?
Uzzināt, ka organismā trūkst dzelzs, ir tikai pirmais solis. Patiesais darbs sākas tad, kad jāpieņem pasākumi situācijas uzlabošanai. Svarīgākais – rīkoties konsekventi un izvēlēties piemērotāko ceļu, jo dažādiem cilvēkiem risinājumi var atšķirties atkarībā no trūkuma iemesla, dzīvesveida vai veselības stāvokļa.
Uztura korekcija – pirmais un svarīgākais solis. Ja asins analīzes rāda, ka dzelzs rezerves ir samazinājušās, vispirms jāpārskata ikdienas ēdienkarte. Uzturā iekļaujiet vairāk sarkanās gaļas (liellopu, jēru), aknas, mājputnu gaļu, olas un zivis. Tie ir hēmiskās dzelzs avoti, kas uzsūcas daudz efektīvāk. Ja ievērojat veģetāru vai vegānu uzturu, vairāk uzmanības pievērsiet pākšaugiem (lēcas, pupas, aunazirņi), ķirbju sēklām, spinātiem. Tā kā šī dzelzs uzsūcas grūtāk, neaizmirstiet to kombinēt ar C vitamīnu saturošiem produktiem – apelsīniem, kivi, paprikām.
Papildinājumi – kad ar uzturu nepietiek. Ja trūkums ir ievērojams vai organisms neuzsūc pietiekami daudz dzelzs no pārtikas, nākas lietot uztura bagātinātājus. Šeit ļoti svarīga ir individuāla pieeja – vieniem piemērotākas ir kapsulas vai tabletes, citiem – šķidrie preparāti, kas mazāk kairina gremošanas sistēmu. Ārsti bieži iesaka izvēlēties papildinājumus ar C vitamīnu, jo tas uzlabo uzsūkšanos. Galvenais – nelietot “uz sajūtām”. Devām un lietošanas ilgumam vienmēr jābūt noteiktam pēc asins analīžu rezultātiem.
Dzīvesveida izmaiņas. Mazas, bet nozīmīgas ikdienas pārmaiņas var radīt lielu atšķirību. Ja līdz šim gaļas maltītes laikā tūlīt dzērāt kafiju vai stipru tēju, mainiet šo ieradumu – nogaidiet vismaz pāris stundas. Tas pats attiecas uz piena produktiem, kas traucē uzsūkšanos. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka pat tādas šķietamas sīkumi kā apelsīnu sulas glāze pusdienās var ievērojami uzlabot organisma reakciju.
Medicīniskā palīdzība – sarežģītākās situācijās. Ja dzelzs trūkums ir izteikts vai saistīts ar slimībām, ar pārtiku un uztura bagātinātājiem var nepietikt. Šādos gadījumos ārsts var izrakstīt lielākas devas vai pat intravenozu dzelzs terapiju. Tas jau ir nopietnāks ārstēšanas veids, kas tiek veikts medicīniskā uzraudzībā.
Apkopojot: kad konstatēts dzelzs trūkums organismā, svarīgākais ir nekavēties. Jo ātrāk sāksiet rīkoties – gan ar uztura palīdzību, gan speciālistu atbalstu –, jo ātrāk atgūsiet enerģiju un uzlabosiet dzīves kvalitāti.
Profilakse: kā pasargāt organismu no dzelzs trūkuma?
Kad dzelzs līmenis ir atjaunots, ļoti svarīgi nodrošināt, lai problēma neatkārtotos. Profilakse – tas ir ilgtermiņa risinājums, kas palīdz uzturēt mikroelementa līdzsvaru un novērst nepatīkamus simptomus nākotnē.
Sabalansēts uzturs ir profilakses pamats. Tas nenozīmē, ka katru dienu jāēd aknas vai sarkanā gaļa, bet uzturā jāiekļauj dažādi avoti: dzīvnieku izcelsmes produkti, pākšaugi, dārzeņi un sēklas. Ir vērts atcerēties, ka dzelzs organismā uzsūcas labāk, ja ēdiens ir daudzveidīgs un kombinēts ar C vitamīnu saturošiem produktiem.
Regulāras veselības pārbaudes ir tikpat būtiskas. Reizi gadā veiktas asins analīzes var parādīt pirmās pazīmes, ka organismā sāk trūkt dzelzs, pat ja simptomi vēl nav jūtami. Tas īpaši aktuāli sievietēm, grūtniecēm, pusaudžiem un sportistiem.
Ieradumu maiņa – vēl viens svarīgs profilakses elements. Ja jums patīk kafiju vai tēju dzert tūlīt pēc ēdienreizes, centieties šo ieradumu mainīt – atstājiet vismaz pāris stundas starp ēdienu un dzērienu. Tā dzelzs uzsūksies daudz efektīvāk. Tas pats attiecas uz piena produktiem.
Aktīvs dzīvesveids arī spēlē nozīmīgu lomu. Fiziskās aktivitātes kopā ar piemērotu uzturu palīdz uzturēt veselīgu asinsriti un stiprina organismu. Tomēr svarīgi nepārfanot: pārāk intensīvi treniņi bez pietiekamas atpūtas un uztura var radīt pretēju efektu – izsīkumu un deficītu.
Papildinājumi – tikai ārsta uzraudzībā. Profilaksei parasti pietiek ar pareizu uzturu, bet, ja piederat riska grupai (piemēram, esat grūtniece vai jums ir hroniskas veselības problēmas), ārsts var ieteikt periodiski lietot papildinājumus. Galvenais – nepaļauties tikai uz interneta padomiem vai draugu ieteikumiem, bet veikt asins analīzes un sekot speciālistu norādījumiem.
Profilakse – tas nav vienreizējs pasākums, bet ilgtermiņa stratēģija. Ja rūpēsieties par uzturu, regulāri pārbaudīsiet veselību un neaizmirsīsiet par mazajiem, bet svarīgajiem ieradumiem, dzelzs trūkums būs daudz mazāk ticams.
Biežākās kļūdas, cenšoties pārvarēt dzelzs trūkumu
Kad organismā konstatēts dzelzs trūkums, dabiski rodas vēlme problēmu atrisināt pēc iespējas ātrāk. Tomēr steiga un informācijas trūkums bieži noved pie kļūdām, kas tikai pasliktina situāciju. Ar šīm kļūdām esmu saskārusies arī pati, tāpēc vēlos dalīties pieredzē, lai jūs no tām izvairītos.
Papildinājumu lietošana bez analīzēm. Viena no lielākajām kļūdām – sākt dzert dzelzs papildinājumus neveicot asins analīzes. Nogurums vai reiboņi ne vienmēr nozīmē, ka trūkst dzelzs. Šādos gadījumos riskējat nevis palīdzēt, bet kaitēt, jo dzelzs pārpalikums organismā ir tikpat bīstams – tas var bojāt aknas vai sirdi.
Pārāk lielas devas. Dažreiz cilvēki domā: “ja trūkst, lietošu vairāk un ātrāk atjaunošos.” Diemžēl tā nenotiek. Organisms dienā spēj uzsūkt tikai noteiktu daudzumu dzelzs, bet pārējais var izraisīt blakusparādības – nelabumu, aizcietējumus, gremošanas traucējumus.
Papildinājumu lietošana nepareizā laikā. Dzelzs sliktāk uzsūcas, ja vienlaikus lietojat kafiju, tēju, piena produktus vai kalcija preparātus. Man pašai ilgu laiku šī kļūda neļāva panākt labus rezultātus – tikai atdalot šos produktus no dzelzs, asins analīzes uzlabojās.
Ilūzija, ka papildinājumi var aizstāt uzturu. Tā ir vēl viena bieža kļūda. Papildinājumi ir palīglīdzeklis, bet tie neaizstās daudzveidīgu un sabalansētu uzturu. Ja ikdienā neuzņemsiet pietiekami daudz barības vielu, organisms agri vai vēlu atkal saskarsies ar deficītu, neatkarīgi no tā, cik kapsulu iedzersiet.
Simptomu ignorēšana. Dažreiz cilvēki pierod pie noguruma, galvassāpēm vai matu izkrišanas, domājot, ka tas ir “normāli”. Taču šie simptomi ir organisma sauciens pēc palīdzības. Ja tos ignorēsiet, trūkums var progresēt līdz anēmijai, kas jau ir nopietna veselības problēma.
Apkopojot: vissvarīgākais – nebaidīties vērsties pie ārsta, veikt analīzes un izvēlēties piemērotāko risinājumu savā situācijā. Dzelzs deficīta pārvarēšana nav sprints, bet maratons, kurā vissvarīgākais ir konsekvence un pareizi pieņemti lēmumi.
